Šis tas un it nekas …
Atvaļinājumā nedaudz sanāca pabūt arī Anglijas teritorijā (Gibraltārā)
Šeit būs pāris bildes no turienes:
Gibraltārs no tāluma.
Blakus bākai.
Skats uz pilsētu no augšas.
Es un kompānija vienā no skatpunktiem.
Vietējie iedzīvotāji par kuru barošanu jāmaksā liels sods.
Ja nu kādam sanāk doties gar spānijas piekrasti noteikti ieteiktu iegriesties Gibraltārā un pastaigāties pa vietējo parku.
Šogad, tāpat kā pagājušajā gadā, vienu nedēļu sava atvaļinājuma pavadiju Spānijas piekrastē (Costa de sol) nelielā pilsētiņā Nerja.
Pagājušajā gadā mēs ar Simonu tur devāmies kāzu ceļojmā, bet šogad devāmies apraudzīt manas māsas jaundzimušo meitiņu Eivi.
To laiku kuru nepavadijām kopā ar Eivi es nodarbojos tikai ar atpūšanos – sauļošanos, vazāšanos pa pilsētu un iepirkšanos.
Lai nebūtu tā, ka visa nedēļa būtu pavadīta vienā vietā veicām arī nelielu ceļojumu uz Gibraltāru, kas ir visnotaļ interesanta vieta un par to droši vien uzrakstīšu atsevišķi.
Vel dažas bildes no ceļojuma:
Es sauļojos
Paella
Spāņu nacionālais ēdiens Paella jeb Paeya nav ne jausmas kā pareizi raksta, bet būtībā tās ir tādas pašas “samazgas” kā Sangrija.
Paradīze
Peldēties gan tur bija vienreizēji forši un ineresenta vienīgi no medūzēm bija jāuzmanās.
Visiem, kas plāno doties uz Andalūziju iesaku to darīt rudenī jo tad tur ir ideālais laiks – nav ne pa karstu ne pa aukstu.
Esmu pamanījis, ka daudzas nomaldījušās dvēseles nonāk manā emuāra ierakstot meklētājā vārdus “Munameģa karte” jeb ko tamlīdzīgu. Tā nu nolēmu izpalīdzēt šiem cilvēkiem, jo zinu ka arī man bija grūtības to kalnu atrast kad es tur devos pagājušajā ziemā….
Šajā nedēļas nogalē sanāca apciemot slaveno Munameģi. Sākumā gan bija plānots apsakatīt tikai veco studentu pilsētiņu Mētraini, kura man personīgi ļoti patīk un labprāt tur uzturos. Tā manuprāt ir vienīgā pilsēta, kurā katrā otrajā restorānā/krogā ir iespējams nobaudīt Latviešu nacionālos ēdienus vai ēdienus Latviešu gaumē par kādiem es kā Latvietis dzirdu pirmo reiz. Piemēram šoreiz bijām “Suudlevad Tudengid” kur ēdienkartes pirmā lapa visa bija veltīta Latviešu nacionālajiem ēdieniem. Kā otrais ēdiens tur bija minēta cepta cūkgaļa ar biezeni un ābolu mērci – kautkā neatceros ka jebkad ko tādu Latvijā būtu baudījis. Ņemot vērā ka pirms gada vai dievien kad sanāca pusdienot “Big Ben Pub” atļāvos nobaudīt kartupeļu biezeni Latviešu gaumē pēc kā visu vakaru intensīvi runājos ar podu, šoreiz centos atturēties no Latviešu ēdieniem. Vakars izvērtās ļoti jauks, kaut arī alu man nobaudīt izdevās tikai viesnīcā jo biju dzirdējis, ka Igaunijā braukšana dzērumā sākas no 0,1 promiles un līdz viesnīcai vel bija gabaliņš jāpabrauc.
Svētdienas rītā, kad bijām pamodušies un pabrokastojuši Simona ieminājās par Munameģi. Tā kā laika bija salīdzinoši daudz un nekādu dižo plānu arī nebija ņēmām rokā karti un meklējām, kur tas Munameģis atrodas. Izrādijās ka tas ir diezgan tuvu Latvijas robežai un tikai neliels līkumiņš braucot mājup. Kad bijām nonākuši pie “dižās augstienes” biju nedaudz vīlies – tāds neliels pauguriņš ar tornīti galā.
Simona pie Munameģa
Manuprāts mūsu pašu gaiziņš ir krietni ievērojamāka apskates vieta nekā munameģis. Vienīgais ir tas, ka tur viss ir ļoti smuki sakopts un apsaimniekots ko par mūsu gaiziņu gan nevarētu teikt.